Kultūrvēsturiskais mantojums
Vēsturiskais Pūpes krogs, kas savu vārdu ir devis gan agrākajai dzelzceļa pieturvietai (tagad Babītes stacija), gan plašākas apkārtnes pasta adreses apzīmējumam, galu galā - biedrībai un tās veidotajai mājas lapai, kā arī topošajam parkam, līdz mūsdienām diemžēl nav saglabājies. Domājams, tas ir gājis zudībā I Pasaules kara vētrās. Bet tā pagrabs joprojām stāv un pilda savu funkciju blakus esošās daudzdzīvokļu mājas „Pūpes” iedzīvotāju vajadzībām. Šis pagrabs ir viena no senākajām tagadējā Babītes ciema būvēm un ir dzīva vēstures liecība, kas varētu pretendēt uz kultūrvēsturiska pieminekļa statusu.
Īpaša ēka Babītes ciema vēstures kontekstā ir tagadējie Babītes ciema „Mežziņi”, sākotnēji Rīgas pilsētas Piņķu mežniecības ēku komplekss - Meža muiža. Pēc vēsturiskā Pūpes kroga tā ir pirmā nopietnā sabiedriskā būve Babītes ciema teritorijā. Līdz 20.gs 20. gadiem samērā mazapdzīvotajā Pūpes (tagad Babītes) stacijas rajonā atradās paretas viensētas un nelieli privāti uzņēmumi. Pārceļoties uz šejieni mežniecības pārvaldei, radās priekšnoteikumi šīs teritorijas attīstībai. Tradīcija turpinājās padomju gados, kad te līdztekus mežniecībai izveidojās arī ar meža izstrādi saistītas iestādes un uzņēmumi: Rīgas – Jūrmalas Mežrūpniecības saimniecības (MRS) administratīvais centrs, kokapstrādes uzņēmums, mehāniskās darbnīcas, vēlāk SIA Jūrmalas mežrūpnieks, virsmežniecība ar Kāpu un Babītes mežniecībām. Šeit attīstījās minēto iestāžu, kā arī Bulduru sovhoztehnikuma darbinieku dzīvojamie ciemati, daudzdzīvokļu mājas, pilnveidojās infrastruktūra – veikali, bērnu dārzi, kultūras nams.
Meža muižas projekts tika izstrādāts "saziņā ar Rīgas pilsētas muižu valdes Mežu nodaļu". Rīgas pilsētas Būvnodaļas arhitekta B. Bocka (pagaidām nav precīzāku ziņu par šī uzvārda pareizrakstību un izrunu) izstrādātais Piņķu mežziņa dzīvojamās mājas projekts apstiprināts 1923. gada 7. aprīlī. Tika izsludināts konkurss, un 1924. gada 2. aprīlī tika noslēgts līgums ar būvuzņēmēju Lauri Buchbinderu par ēkas celtniecību Pūpē. Tā bija tolaik bagātākā Rīgas pilsētas mežniecība. Ar šo pašu gadu šajā ēkā sāka strādāt un arī dzīvot dienesta dzīvoklī tās pirmais mežzinis Rihards Preinvalds. Ēku kompleksā ietilpa mežniecības kantora ēka, kūts, klēts (noliktava), šķūnis un pagrabs. Viss komplekss pilnībā joprojām ir saglabājies dabā. Kūts ēka bija tik kvalitatīvi būvēta, ka MRS laikos (pateicoties tā laika direktoram Edgaram Ezerlīcītim) tika piemērota un pārbūvēta par vēl joprojām funkcionējošu daudzdzīvokļu dzīvojamo māju vēsturiskajā apjomā. Klēts kalpoja par noliktavu (graudi zirgiem, inventārs) MRS laikos. Arī pagrabs ir saglabājies labi. Kantora ēka – savulaik respektabla celtne ar glītu mansardu un skaistu interjeru, šobrīd ir nepiedodami nolaista un juridiski apgrūtināta.
Apskatāmā ēka gan ar savu vēsturisko auru, gan arhitektonisko šarmu, gan arī ar novietojumu parkā pašā ciemata vēsturiskajā centrā ir piemērota pildīt tikai un vienīgi sabiedrisku funkciju. Biedrība par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem uzskata šīs ēkas (vai visa ēku kompleksa) saglabāšanu vēsturei autentiskā formā. Biedrība vēlas piedalīties pie šo jautājumu lemšanas klātienē. Tā vēlas arī iniciēt un iesaistīties līdzekļu vākšanā ēkas restaurācijai, ja tāda tehniski ir iespējama. Tāpat biedrībai svarīga šķiet ēkas izmantošana atbilstoši tās vēsturiskajam kontekstam tās atjaunošanas gadījumā. Ar šādiem priekšlikumiem biedrība 2014.g. 20.janvārī ir vērsusies pie Babītes novada domes un tās Attīstības komitejas ar vēstuli. Biedrība piedāvā tajā izvietot, piemēram, apkārtnes novadpētniecības muzeju, kura virtuālo versiju mājas lapas www.pupe.lv formā Jūs pašreiz redziet ! To ir izstrādājusi biedrība „Pūpe” ar Lauku atbalsta dienesta līdzfinansējumu.
Babītes novada pašvaldība diemžēl līdz šim nav atbildējusi ne uz vienu biedrības iesniegto vēstuli, ne arī kādā citā veidā sazinājusies ar biedrību.