Babītes stacija

  Savas pastāvēšanas laikā tagadējās Babītes pieturvietas nosaukums ir ticis pārdēvēts vairākkārt:

25.06.  1877.  –   Pupe (vāciski Puhpe, krieviski Пупе)

25. 11.  1919.  --  Pūpe (Latvijas valstiskajai neatkarībai nostiprinoties pēc uzvaras pār Bermontu līdz ar citu vācisko un krievisko nosaukumu nomaiņu 1919. gada 25. novembrī tika latviskots arī Pūpes stacijas nosaukums);

12. 11.  1925.  –   Babīte ;  

01. 10.  1942.  –   Pinkenhof.

???  -  atkal Babīte. Tātad II Pasaules karā uz vācu okupācijas laiku nosaukums Pūpe tika nomainīts pret vāciešiem saprotamāko tuvākās apdzīvotās vietas nosaukumu Pinkenhof. Babītes nosaukuma atgriešanās datums nav zināms. Un diez vai tur kāds īpašs lēmums bija vajadzīgs.

   Pilnīgi noteikti var teikt, ka ar 1925. gadu beidzās Pūpes “laikmets” Babītes vēsturē, jo tā gada 12. novembrī tiek nolemts pārdēvēt Pūpes staciju par Babīti. Pārdēvēšanas motivāciju vēl nav izdevies atrast. Iespējams, Piņķu pagastu 1925. gadā pārdēvējot par  Babītes pagastu, arī stacija ieguva Babītes nosaukumu. Pūpes krogs uz to laiku vairs neeksistēja nosaukuma sasaistei. Savukārt apdzīvota vieta ar Pūpes nosaukumu laikam nebija juridiski pietiekami nostiprinājusies, lai gan jau 1912. gadā Dzimtenes Vēstnesis (15. decembra nr.292) atzīst, ka “beidzamos gados Pūpes stacijas apkārtne sāk izvērsties par stipri apdzīvotu centru”.

   Tajā laikā Dzelzceļu valdē tiek nolemts vairākām pieturvietām būvēt jaunas staciju ēkas. Tiek pasūtīti ēku projekti. Arī pārdēvētajai Babītes stacijai tiek nolemts celt jaunu ēku. Ēkas projektu veido arhitekts Pēteris Feders,  slavenā gleznotāja Jūlija Federa brāļadēls.

Žurnāls „Atpūta” 1926. gada 26. augusta 95. numurā informē, ka ēkas projekts izmaksājis Ls 2700.

Salīdzinājumam turpat dotas tā paša autora tajā pašā gadā projektētās Asaru stacijas ēkas izmaksas - Ls 885 000.

Un tā 1926. gadā tiek atklāta jaunā Babītes stacijas ēka

Pirmā jaunuzceltās stacijas priekšnieka Meijera ģimene dzīvoja netālajā Beberbeķu ielā, tāpēc stacijā pastāvīgi uzturējās vien dežuranti, toties nākamais priekšnieks Krēsliņš ar dēliem Arturu un Pauli jau ievācās uz dzīvi stacijas 2. stāvā un dzīvoja tur samērā ilgi. Stacijas apkalpotājs dzīvoja lejā.

Tāda izskatās Babītes stacija 1936. gadā.

Bet tad nāk karš, kura postījumi skar  stacijas skaistāko daļu – erkeru un tornīti, kas 1950. gadā staciju atjaunojot, tā arī netiek izbūvēti …

Skatiet arī sadaļā Babītes stacijas ēka.

Šāda izskatījās 1925.g. celtā stacijas bagāžas noliktava, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Varbūt kāds atpazīst savu radinieci nākamajā fotogrāfijā – Olga Stelmahers (dzim. Paegle), Babītes pārbrauktuves sargs, 1930-tie gadi.