Pūpes platforma

   1877. gada vasarā tika pabeigta Rīgas – Tukuma dzelzceļa izbūve, un pa to tika atklāta satiksme. Ar šo brīdi nedaudzo pieturvietu sarakstā stabilu vietu ieņem Pūpe. Tagadējās Babītes stacijas vietā tika izbūvēta segta pasažieru platforma. 1879. gadā izdotajā Rīgas – Tukuma dzelzceļa kartē staciju nosaukumi tika rakstīti vācu un krievu valodās. Pūpes stacija apzīmēta ar nosaukumu St. Puhpe (Ст. Пупе).

   Tai tuvākās stacijas tolaik bija St. Sassenhof (Ст. Зассенгофъ, tagad Zasulauks) un St. Bilderlingshof (Ст. Бильдерлингсгофъ, tagad Bulduri). Tātad vēl nebija ne Imantas, ne Priedaines, ne Lielupes.

   Stacijas nosaukums tika aizgūts no tuvumā esošā Pūpes kroga.

? ? ?

   Par Pūpes stacijas veidolu uzskatāmu liecību nav. Sākotnēji tā bijusi segta platforma. Iespējams, Pēterburgas arhīvā varētu glabāties vēl kādas foto liecības, projektu skices, topogrāfiskās uzmērīšanas plāni, citi ar Rīgas-Tukuma dzelzceļu, varbūt pat ar Pūpes staciju saistīti materiāli, kuru nav Latvijas Dzelzceļa muzeja krājumos. Muzeja dokumentos ir liecības, ka segtās platformas toreiz tika ierīkotas pēc tipveida projekta, tātad varētu būt līdzīgas citām toreizējām platformām pirms stacijas ēku izbūves. Diemžēl kvalitatīvu fotogrāfiju līdz šim nav izdevies atrast.

   Vēlāk par stacijas ēku varēja kalpot no ratiem nocelts preču vagons. Tā bija tolaik samērā izplatīta prakse – preču vagonus izmantot dažādām saimnieciskām vajadzībām. Ir ziņas, ka tāds vagoniņš pie Pūpes stacijas ir kalpojis par lazareti  I Pasaules kara gados un Bermontiādes laikā. Vēlāk slavenais dziedātājs un rakstnieks Mariss Vētra (īstajā vārdā Morics Blumbergs) savā atmiņu grāmatā “Div’Dūjiņas” apraksta tieši šādu vagoniņu, kurš deva viņam pajumti 1919. gada 8. oktobrī tieši pie Pūpes stacijas, kad viņu - vēl pavisam jaunekli, cīņās atkāpjoties uz Rīgu, šeit ievainoja. Arī Voldemārs Branks savā frontes romānā – “Gājiens pret Nāvi” – piemin šo pašu Pūpes lazareti. Avīzes “Latvijas kareivis” 1931. gada 16. augusta rakstā par brāļu kapu pieminekļa atklāšanu norādīts, ka I Pasaules kara laikā pie Pūpes stacijas jau 1916. gadā atradies vilciens-lazarete. V. Branka citā romānā “Kauju negaisos: kara gaitu apraksti Rīgas frontē 1915.-1918. gadā” pieminēts (diemžēl bez laika piesaistes) uz īpaša sliežu nozarojuma stāvošs sanitārtransportvilciens ar personālu. Vai Bermontiādes laika (1919) vagoniņš – lazarete būtu no šī vilciena sastāva nocelts vai no jauna uzstādīts – par to ziņu nav. 1923. gadā izdotajā brošūrā „9. Rēzeknes kājnieku pulka GAITAS no 1919. g. 9. augusta līdz 1922. g. 9. augustam”, ko aprakstījuši kapteinis Gravelsins un virsleitnants Sudrabs, ir publicēta Latgales Divīzijas komandiera pulkveža Krišjāņa Berķa 1919. gada 9. novembra pavēle Nr. 010, kurā cita starpā minēts: ” ... §6. Divīzijas telefonu centrāles: Pupes stacija ..., §7. Divīzijas pārsienamais punkts pie Pupes stacijas, §8. Kaujas laikā es atradīšos Pupes stacijā.”  Tātad stacija un lazarete bija dažādas lietas, turklāt stacijai arī vajadzēja būt piemērotai kļūt par komandpunktu novembra apstākļos (diez vai tā būtu bijusi vienkārši segta platforma!).

   Lai vai kā, vecā Pūpes stacija savu funkciju pildīja līdz pat 1925. gadam, kad laikraksta Сегодня piektdienas, 26. jūnija numurā lasām:

  “Dzelzceļa pārvaldē ierosināts jautājums par Pūpes stacijas atjaunošanu, kas pašreiz ir pussabrukusi, no dēļiem sanaglota būda”.

   Tamāra Čēmas kundze vēl atceras, kā kādu dienu 1925. gadā piebrauca preču platforma, iecēla preču vagonam līdzīgo stacijas būdu ar visu Pūpes uzrakstu un aizbrauca sākotnēji Jūrmalas virzienā, tad apstājās un pēc brīža devās prom Rīgas virzienā. Būda esot stāvējusi aptuveni tagadējās stacijas vietā. Pagaidām varam vien minēt, kas tā bija par būdu – stacija vai bijusī lazarete, bet varbūt abas vienā…