Brāļu kapi

Priekšvēsture

Sākotnējie apbedījumi netika ierīkoti vienkopus kā brāļu kapi, jo atsevišķas kapu kopiņas radās esošajā smilšu uzkalniņā vairāku gadu garumā samērā stihiski, apbedot tuvumā kritušos karavīrus I Pasaules kara sākuma posmā. Par brāļu kapiem šis uzkalniņš izveidojās pēc Ziemsvētku kaujām, kad te tika apbedīti tuvējos kauju laukos kritušie karavīri, bet jo īpaši vietējā lazaretē no smagajiem ievainojumiem mirušie cīnītāji, kad pie Pūpes stacijas uz rezerves sliedēm atradās sanitārvilciens.

Izveide

Brāļu kapu komitejas (BKK) Valde 1924.gada jūlijā nolemj kopā ar Rīgas Brāļu kapu izveidi paredzēt arī vairākus pieminekļus provincē, tostarp sakopt pie Pūpes stacijas kritušo karavīru atdusas vietu, kā arī uzlikt tur nelielu pieminekli. Šī iecere publicēta 1925.g. 16.janvāra Latvijas Kareivī (doc).

Valdes un Tehniskās komisijas sēžu protokolos minēts, ka projekta izstrādāšana un tā apspriešana sākusies tikai 1929.g.vasarā.

Pieminekļa projektu izstrādā arhitekts Aleksandrs Birzenieks (doc), kurš ir autors arī 12 citiem kritušo karavīru brāļu kapu pieminekļiem, kā arī viens no Rīgas Brāļu kapu ansambļa līdzautoriem.

1929.g.12.jūnijā Valde pieņem izstrādāto projektu, uzdodot autoram sīkāk izstrādāt pieminekļa priekšpusi.

1930.g. Brāļu kapu komiteja nolemj sākt pieminekļa celtniecību. Tas ir jāveic O.Dambekalna akmeņlauztuvei Rīgā.

 1930. g. vasarā tiek noņemti laika zoba sabojātie krusti un uzsākta pieminekļa celtniecība (jūlijā foto). 10. jūlijā pieminekļa korpuss ir uzcelts. 29. augustā Rīgas pilsētas dārzu direktors Andrejs Zeidaks ziņo par pieminekļa apskati uz vietas kopā ar arhitektu. Atzīst, ka vislabāk saistīt uzcelto pieminekļa akmeni ar uzbērumu, ja nogāzes slīpumā novieto ierakstu plātni. Komisija uzdod arhitektam to realizēt, turklāt vēl nolemj pieminekļa uzbēruma priekšpusē novietot akmens solu.

Kopumā pieminekļa izbūve izmaksājusi ap Ls 300.

Piemineklis

Piemineklis sastāvēja no trīspakāpju terasveida zemes paaugstinājuma, kura vidū pacēlās no Allažu šūnakmens veidota arhitektoniska kompozīcija – trijstūris ar nošķeltiem stūriem uz pamata pēdas.

Trijstūrī izcirsts uzraksts :

                                 10 LATV. STRĒLNIEKU UN 70 KRIEVU ARMIJAS

                                                KARAVĪRU PIEMIŅAI.

                                                         † 1916

                                    SALDU DUSU PĒC CĪŅU VĒTRĀM

Zemāk ieslīpi uzbērumā novietoja šūnakmens plāksni, kurā bija izcirsti latviešu strēlnieku vārdi:

                                                   Aleksandrs Veģis

                                                   Jānis Osis

                                                   Jēkabs Pužuks

                                                   Kārlis Michailovs

                                                   Kazimirs Plauts

                                                   Jānis Primuts

                                                   Otto Freimanis

                                                   Karlis Levans

                                                   Alfreds Petersons

                                                   Jānis Savens

Atklāšana

Pieminekļa svinīgā atklāšana notiek 1931. gada 16. augustā, klātesot necerēti lielam tuvākās un tālākās apkārtnes iedzīvotāju pulkam. Svinības atklāj Brāļu kapu komitejas loceklis Roberts Bērziņš, lūdzot armijas pārstāvi, Rīgas apgabala garnizona priekšnieku ģenerāli Kārli Gopperu atklāt pieminekli. Ar uzrunu piemineklis tiek atklāts, pēc tam Piņķu draudzes mācītājs Rīsbergs notur pieminekļa iesvētīšanas aktu. Kā pirmais vainagu pie pieminekļa armijas vārdā noliek ģenerālis Goppers, tad Latv. Veco strēlnieku biedrības vārdā ģenerālis Auzāns un bij. Krievu karavīru savstarpējās palīdzības biedrības priekšnieks A. Šmits. Pieminekļa atklāšanas svinības kuplināja 4. Valmieras kājnieku pulka goda sardze ar orķestri kapelmeistara Stiebriņa vadībā.

Pārapbedīšana

1936.g. 9. septembrī BKK Valde, „ņemot vērā to, ka Brāļu kapu vieta nav visai pateicīga plašākai izdaiļošanai un ka Babītes nodaļa ierīko pašreiz jaunu kapsētu pie Antiņu mājām, kur apglabā visus izraktos pīšļus Babītes rajonā, nolemj atļaut nodaļai pārvietot karavīru pīšļus līdz ar piemiņas zīmi”. Pēc tam, kad šis jautājums tiek saskaņots ar kara ministru ģenerāli Balodi, Valde 1936.g. 7. oktobrī dod oficiālu atļauju pārapbedīšanai.

 Jānis Lismanis (grām. 1915-1920 kauju un kritušo karavīru piemiņai) raksta, ka vietējie Babītes iedzīvotāji Oskars Amols (dz.1923.g., no Ceriņu mājām) un Fridrihs Āva (dz. 1914.g., no Birutām) personīgi redzējuši, kā 1936.g. beigās vai 1937.g. no Babītes Br.k. pīšļus izrok pārapbedīšanai Antiņu kapos. Viņi domā, ka visus tomēr neizraka. Tad pat tika nojaukts arī piemineklis. Tā tālākais liktenis nezināms.

   Biedrības rīcībā ir vēl viena aculiecinieka pieraksti. Tos atstājis Rihards Preinvalds no Stūrīšiem. „1936. gada oktobrī ar tā laika Latvijas valdības rīkojumu pie Babītes stacijas pirms 6 gadiem uzceltais brāļu kapu piemineklis tika nojaukts, izrakti vietām pat ļoti sekli esošie mirušo karavīru pīšļi, un, lai uzdotais darbs ātrāk veiktos, gan ar dakšām, gan lāpstām no zemes izceltas mirušo karavīru atliekas, samestas no neēvelētiem dēļiem sanaglotās kastēs, kas atradās uz ratiem.” (sk. Pierakstus).

Piemiņas vieta

Pēc II Pasaules kara dabā bija saskatāms vien pagarš zemes paugurs divos līmeņos, kas aizauga ar krūmiem un garo zāli. Pēc Riharda Preinvalda pierakstiem „kādreiz vasarā līdz tejienei ieradās pa nelielam pulciņam cilvēku, pakavējās pie plāksnes. Kāds kaut ko pateica, tad visi izklīda”.

  1963.g. pēc veco latviešu strēlnieku iniciatīvas bijušo apbedījumu vietā paaugstinājuma zemākajā (stacijas) galā tika atklāta piemiņas plāksne no melnā granīta ar izmēriem 102x92x12 cm. Uz tās izkalts uzraksts:

   MŪŽĪGA PIEMIŅA KRITUŠIEM LATVIEŠU STRĒLNIEKIEM UN KRIEVU PULKU KARAVĪRIEM, KURI KOPĪGI CĪNĪJĀS PRET VĀCU IEBRUCĒJIEM LAIKĀ NO 1915-1917. G.G. ŠINĪ KAPĀ APBEDĪTI ARĪ 3. SIBĪRIJAS STRĒLNIEKU DIVĪZIJAS 32 KARAVĪRI REVOLUCIONĀRI, KURI TIKA NOŠAUTI UZ KERENSKA PAGAIDU VALDĪBAS RĪKOJUMA.

  ВЕЧНАЯ  ПАМЯТЬ  ПОГИБШИМ  ЛАТЫШСКИМ  СТРЕЛКАМ  И  ВОЙНАМ  РУССКИХ  ПОЛКОВ, КОТОРЫЕ  В  ПЕРИОД  1915-1917 Г.Г.  СОВМЕСТНО  СРАЖАЛИСЬ  ПРОТИВ  НЕМЕЦКИХ  ЗАХВАТЧИКОВ.  ЗДЕСЬ  ПОХОРОНЕНЫ  ТАКЖЕ  32  ВОИНА  РЕВОЛЮЦИОНЕРА  3 Й  СИБИРСКОЙ  СТРЕЛКОВОЙ  ДИВИЗИИ,  РАССТРЕЛЯННЫЕ  ПО  ПРИКАЗУ  ВРЕМЕННОГО  ПРАВИТЕЛЬСТВА  КЕРЕНСКОГО.

  Abpus plāksnei tika iestādīti 6 apmēram 2 m gari dzīvības kociņi – pa 3 katrā plāksnes pusē. Grantētās taciņas malā uz stacijas pusi pie ceļa tika ierakts stabiņš ar plāksni, uz kuras bija uzraksts  PIRMĀ PASAULES KARA BRĀĻU KAPI.

  Šī plāksne 1999. gada jūlijā pazuda. Vēlāk plāksne tika atjaunota. Padomju gados

piemiņas vietu kopa Jūrmalas MRS. Kādu laiku to kopt uzņēmās Babītes astoņgadīgās skolas 7.b klases skolēni. Tad kādu laiku piemiņas vieta tika aizlaista, bet tad to sakopa un turpina uzturēt Babītes pašvaldība. Tā kā pārapbedīšana notika samērā pavirši, tad bijušo brāļu kapu zeme vēl ir pīšļu un kaulu pilna, tāpēc joprojām ir uzskatāma par brāļu kapiem, un tātad par kopjamu piemiņas vietu.

? ? ?

-  Kritušo krievu armijas karavīru uzvārdi pagaidām nav noskaidroti.

- Vai visus pārapbedīja? Pārapbedīto saraksti līdz šim nav atrasti.

- Kas notika ar Brāļu kapu pieminekļa plāksni? Antiņu kapos, uz kurieni pārapbedīja kritušo pīšļus, šī plāksne uzstādīta netika.

- Par sibīriešiem. Pēckara piemiņas plāksnē minēti pēc Kerenska pavēles nošautie 32 (dažos avotos 34) sibīriešu revolucionāri. Sākotnējā pieminekļa tekstā tie nav pieminēti. Vai tā būtu tikai vēlāk apzināta un īpaši izdalīta grupa starp minētajiem 70 krievu armijas kareivjiem? Skaidru atbildi nesniedz ne Kara muzejs, ne arī zinošākais brāļu kapu vēsturnieks Jānis Lismanis. Šie jautājumi vēl skaidrojami. Vai tik tā nav pēckara padomju daiļrade? Uz to vedina domāt arī Voldemāra Branka kauju romānu interesantā vēsture. Viņa frontes romānā “Kauju negaisos: kara gaitu apraksti Rīgas frontē 1915.-1918. gadā” pēckara (1958. un 1964.gg.) izdevumos tēlaini aprakstīta epizode, kā latviešu strēlnieki no Ložmetējkalna ierakumiem metas uz Pūpes staciju glābt sibīriešus no nošaušanas. Diemžēl ierodas par vēlu. Tad kopā ar tur stāvošā sanitārvilciena personālu apbērē nošautos un kapu izrotā ar pavasara pūpoliem. Grāmatas „Kauju negaisos” 1. izdevumā (1936) šīs epizodes nav. Varbūt vēlākos paplašinājumus ielikt mudināja cīņu biedru stāsti pēc grāmatas publicēšanas vai padomju režīma prasība, lai būtu tautu draudzība un revolucionāru tēma. Varbūt tas bija nosacījums, lai atļautu grāmatu atkārtoti izdot? Tas diemžēl ir romāns, nevis datētas atmiņas. Tā nodaļa sākas ar prieku par februāra revolūciju, seko jau pieminētie pūpoli, bet sibīriešu atteikšanās iet uzbrukumā notika stipri agrāk ziemā. Skatiet arī nodaļā Kauju vēsture.

 Arī plāksnē minētais nošauto skaits pagaidām nekādos dokumentos nav atrodams. Pat dumpīgo Sibīrijas pulku numerācija zinātniskajos rakstos atšķiras: Andersons un laikam arī Bērziņš min 10. pulku. Vēstures pētnieks Jānis Hartmanis norāda uz 17. un 55. Sibīrijas strēlnieku pulkiem. Latvijas Valsts arhīvā par 17. un 55. Sibīrijas strēlnieku pulku 37 karavīru nošaušanu ir trīs lietas - fonds Nr.45, apraksta Nr.2. Kara tiesa notika 1916.gada 31. decembrī sakarā ar atteikšanos iet uzbrukumā 1916.gada 23.decembrī,  Ziemassvētku kauju sākumā. Nāves sods izpildīts nākamajā dienā pēc kara tiesas - 1917. gada 1. janvārī. Vēl ziņas ir izdevumā "Latvijas revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmata" II sējums, Rīga-1987. Tur ir nošauto saraksts, viena latviešu virsnieka atmiņas un foto...No visa tā izriet, ka šāva Kukuļmuižnieku mežā netālu no Rolbušas stacijas, pārapbedīja 1917.gada maijā uz Rīgas brāļu kapiem. 151./153. un 160. lpp. par Rīgas brāļu kapiem ir minēts, ka 1916. gada oktobra sākumā nošauti daži no 48. Sibīrijas strēlnieku pulka, bet kur? Dokumenti par nošaušanu Pūpes apkārtnē pagaidām nav atrasti.