Augu introdukcija

  Ar introdukciju saprot augu (arī citu dzīvu organismu) ieviešanu noteiktā teritorijā no to ierastā izplatības areāla, to veiksmīgu pielāgošanos jaunajiem apstākļiem (līdz pat spējai vairoties).

  Pateicoties botāniķu, ceļotāju, dārzu ierīkotāju, kā arī augu mīļotāju, kolekcionāru entuziasmam introdukcija ir aizsākusies jau tālā senatnē. Visos laikos cilvēkiem ir bijusi vēlme savā dārzā iestādīt svešā malā redzētu brīnumainu augu. Tā valdnieku, aristokrātu, tempļu dārzos tika stādīti svešzemju augi, to īpaši skaistas vai īpatnējas formas un šķirnes. Liela daļa šo augu laika gaitā spēja labi iejusties svešajos apstākļos, kļūstot par visiem "sen zināmu", ierastu lietu. Tā Latvijā par gluži parastiem augiem tiek uzskatīti savulaik kā eksoti šeit ieviestie ceriņi, zirgkastaņas, karagānas u.c. Mūslaikos, pateicoties daudzajām stādaudzētavām, kā arī plašajām ceļošanas iespējām, jaunu augu ieviešana ir kļuvusi masveidīga.

  Tomēr šai aizraujošajai un visumā derīgajai parādībai ir arī savi nozīmīgi riski un pat negatīvas blaknes. Augu stādu ievešana no citām zemēm var kalpot par cēloni daudzu slimību un kaitēkļu ievazāšanai, kas savukārt var izraisīt vietējo sugu apdraudējumu, nereti neatgriezenisku. Tam jau ir gana piemēru. Tas potenciāli var radīt draudus arī dzīvniekiem, pat pasliktināt vispārējo sanitāro stāvokli kopumā. Vēsture zina arī ievesto sugu agresīvu iedzīvošanos jaunajos apstākļos, kļūstot par grūti apkarojamu nezāli, nežēlīgā konkurencē sev atbilstošajā nišā izspiežot vai pat novedot līdz iznīcībai vietējās sugas. Šo risku novēršanai daudzās valstīs tiek ieviesti noteiktu augu grupu pārvietošanas ierobežojumi, kas tiek kontrolēti uz robežām. Šie sanitārie ierobežojumi var tikt atrisināti ar karantīnas sertifikātu iegādi. Vēl ierobežojumi skar arī autortiesības - aizsargātās šķirnes drīkst legāli iegādāties, taču to komerciāla pavairošana bez atbilstošas licences ir pārkāpums.

  Augu kolekcionāriem, meklējot iespējas iegādāties augus pa visu pasauli, būtu jāņem vērā arī tīri fizioloģisks aspekts - iekāroto augu piemērotība augšanas apstākļiem to jaunajā, iecerētajā dzīves vietā. Vienkāršoti to mēdz saistīt ar atbilstību noteiktai ziemcietības zonai (literatūrā angliski hardiness zones). Diemžēl šis jēdziens īsti neatbilst ne precīzajam tulkojumam (angl. hardiness – izturība, salcietība), nedz arī tā patiesajai jēgai. Pareizāk būtu tās saukt par salcietības zonām. Šajā gadījumā galvenais ir tā konteksts.

  Par ziemcietības (salcietības) zonu sauc apvidu, kurā ilggadīgu novērojumu rezultātā secināts, ka atklātā vietā augoša auga iespēja pārciest ziemu ir ne mazāka par 80%. Tātad tā ir tikai ilggadīgā vidējā minimālā temperatūra, ko augs var izturēt.

  Ziemcietības zona var kalpot vienīgi kā palīglīdzeklis, lai vieglāk orientētos kokaugu ziemcietībā, jo jebkuras zonas ietvaros, mikroklimats dažos apvidos var būtiski atšķirties.

  Ļoti svarīga ir noskatītā auga izcelsme. Bieži vien Latvijas stādu plači (pat stādaudzētavas !) tirgo pa tiešo no Holandes siltumnīcām ievestus stādus, kas jau daudzas paaudzes salu nav redzējušas. Tas var ietekmēt auga adaptēšanos āra apstākļos, kaut arī dotā augu suga ir atbilstoša mūsu klimata zonai. Šeit izvēles gadījumā priekšroka būtu dodama Latvijā ilgstoši audzētam materiālam. Vairums izcilu dekoratīvo un augļaugu šķirņu ir izveidotas Anglijā, Holandē, Francijā. Ir svarīgi, vai šīs šķirnes līdz mums nonāk, izejot pakāpenisku pielāgošanos Vācijas, Polijas, Latvijas audzētavās, vai kā "salāti" pa taisno no siltumnīcām. Ļoti vērtīgs un kvalitatīvs selekcijas darbs ir ticis un tiek veikts Krievijā, Ukrainā, Kazahstānā, no kurienes nākošās šķirnes ļoti veiksmīgi ieaugās Latvijas dārzos. Ziemeļamerikā daudzām siltumprasīgām sugām (magnolijas, kamēlijas u. c.) tiek selekcionētas šķirnes, kuru ziemcietība ļautu tās ieviest arī Latvijā. Ja tiek meklēti augi vai sēklas no dabīgā izplatības areāla, tad būtu svarīga arī Latvijas klimatam līdzīgākas teritorijas izvēle auga izplatības areālā. Ja izplatības areāls ir plašs, un aptver gan mērenās joslas ziemeļus, gan subtropus, tad ieteicams būtu pasūtīt augus (sēklas) no atbilstošā reģiona, ja tāda iespēja ir. Protams, jebkurš eksperiments var nest negaidītus, to skaitā arī veiksmīgus rezultātus.