Riski

Iespējamie riski

Iegādājoties viengadīgu puķu stādus, nav jāsatraucas par to ziemošanas spējām, taču ar to mēs varam apdraudēt savus dārzus ar jaunu slimību ierosinātāju, kā arī jaunu kaitēkļu ievešanu.

Jau sarežģītāk ir, kad tiek iegādāti (vai ievesti) daudzgadīgo augu stādi. No tālākas zemes ievestu augu pielāgošanās spēja ir lēna. Šādos stresa apstākļos liela nozīme ir augu ģenētikai, iedzimtībai un attīstības stadijai.

Nepārdomāti ievedot dažādu stādu sortimentu, nepastāvīgo ziemu un dažkārt nepareizu stādījumu ierīkošanas vai kopšanas dēļ, stādījumos arvien vairāk parādās slimības, aizvien straujāk pieaug kaitīgo organismu izplatība dārzos.

Nepareizi pielietojot augu mēslošanas vai ķīmiskās aizsardzības līdzekļus, var negatīvi iespaidot augu augšanu, ziedēšanu, ražošanu, nobriešanu ziemai. Nedrīkst stādus izdzīt ar lielām un biežām minerālmēslu devām. Šādi izdzītiem stādiem ļoti samazinās ziemcietība un bargā ziemā tie var iet bojā. Pārmērīga ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošana augu kaitēkļos un slimību ierosinātājos var izraisīt rezistenci pret šīm vielām, tādējādi augus pakļaujot vieglākas inficēšanās riskam.

Pēdējos gados ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā laika apstākļi kļūst arvien mainīgāki un grūtāk prognozējami. Augļu kokiem un ogu krūmiem (jo īpaši ievestajiem stādiem) galvenie neražas cēloņi ir koksnes apsalšana, ziedpumpuru izsalšana, nepilnvērtīga apputeksnēšanās un apaugļošanās (dienvidos augušiem kokiem ir nepieciešama augstāka pozitīvo temperatūru summa), kā arī nepilnvērtīga augļaizmetņu veidošanās un nobire. Viena no iespējām, kā uzlabot šķirņu apputeksnēšanās un apaugļošanās rezultātus, ir nodrošināt optimālus augšanas apstākļus.

Daudzi krāšņi ziedošie vai bagātīgi ražojošie citzemju augi mūsu samērā īsajā vasarā nespēj pilnvērtīgi atgūt ziedos un augļos notērēto enerģiju, pienācīgi nobriest un sagatavoties ziemošanai, kā rezultātā sekojošais bargais sals var izrādīties šiem augiem liktenīgs.

Lai norūdīšanās process koksnei būtu pilnīgs, auga augšanai ir jānoslēdzas! Dienvidos augošiem augiem veģetācijas periods ir garš, bet miera periods ir īss, jo nav nepieciešamības pārciest garos ziemas mēnešus. Ja veģetācijas laikā koku augšana nav paspējusi pilnībā pabeigties, tas var izraisīt koku daļēju vai pilnīgu bojāeju.

Latvijā bieži vien pagarinātu (otrreizēju) augšanu izraisa vasaras sausums, kad vasaras vidū augšana tiek pārtraukta, neļaujot pienācīgi attīstīties. Šādi nepilnīgi attīstīti koki nespēj pietiekoši norūdīties un var iet bojā pat pie nelieliem saliem.

Lai dažādu citzemju šķirņu augļaugus veiksmīgi audzētu kādā no Latvijas reģioniem, tiem ir jābūt pietiekoši ziemcietīgiem. Katrai sugai un šķirnei ir svarīga aklimatizēšanās konkrētos apstākļos. Auga pielāgošanās spēja veidojas ilgstošā laika posmā un ir atkarīga no tā, kādos klimatiskajos apstākļos augi cēlušies. Vienai un tai pašai šķirnei augot dažādās vietās, izveidojas dažāds augšanas, attīstības un ziedēšanas ritms, augļiem veidojas savādākas kvalitatīvās īpašības (krāsa, garša, aromāts). Šķirnes, kas dienvidos ir pašauglīgas, pie mums var būt pašneauglīgas, jo tām trūkst nepieciešamā siltuma daudzuma.